Valodas struktūra Martina Heidegera eksistenciālajā analītikā un tās poētiskie aspekti.

Abstract

Disertācija izstrādāta filozofijas vēsturē. Disertācijā analizēta valodas struktūra un tās poētiskie aspekti vācu filozofa Martina Heidegera hermeneitiski-fenomenoloģiskajā darbā „Esamība un laiks” (Sein und Zeit, (1927)). Līdztekus tiek veidotas sasauces ar filozofijas vēstures tradīciju un mūsdienu nozīmes teorijām. Sekojot metodiskās destrukcijas vadlīnijām, Heidegera filozofijas valoda funkcionē gan kā eksistences analītikas atziņu izklāsts, gan kā analīzes instruments. Tiek izstrādāts valodas performatīvi iedibinošā poētisma apraksts. Valodas hermeneitiskā jeb vēsturiskā dimensija, proti, saprotamības un izziņas iespējas karkass, tiek pozicionēta ikdienas diskursīvajā pieredzē. Atslēgas vārdi: hermeneitiskā fenomenoloģija, klātesamība, valoda, hermeneitiskais poētiskums

The dissertation was developed in the history of philosophy. The dissertation is analysis of the structure of the language and its poetic aspects in the German-philosopher Martin Heidegger's hermeneutical-phenomenological work “Being and Time” (Sein und Zeit, (1927)). At the same time, there are links with the tradition of philosophy and the contemporary theories of meaning. Heidegger follows the guidelines of the methodological destruction, so his philosophical language functions both as a statement of the existential analytics and as an instrument of analysis. A description of the language's performative foundational poeticity is being developed. The hermeneutical or historical dimension of the language, namely the frame of the ability to understand and cognize, is positioned in the daily discursive experience. Key words: hermeneutical phenomenology, Dasein, language, hermeneutical poeticity