Piederēt un atšķirties: romu, krievu un latviešu dzīvesstāsti Latvijā

Abstract

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta dzīvesstāstu pētnieku grupas kolektīvā monogrāfija “Piederēt un atšķirties: romu, krievu un latviešu dzīvesstāsti Latvijā” noslēdz Latvijas Zinātnes padomes pētnieciskā projekta “Etniskā un naratīvā dažādība dzīvesstāstu konstrukcijās Latvijā” īstenošanu. Projekts tika realizēts no 2012. līdz 2016. gadam LU FSI vadošās pētnieces un Bristoles universitātes emeritētās profesores Viedas Skultānes vadībā. Pētnieki analizēja vairāk nekā 100 biogrāfisko interviju Latvijas sabiedrisko pārmaiņu kontekstā. Monogrāfijas autori rosina ielūkoties dziļāk un izprast etniski atšķirīgo kā nozīmīgu resursu un pašvērtību Latvijas sabiedrībā. Grāmata veidojās kā hermeneitisks aplis starp dzīves vēstures liecībām, kas norāda uz morāles filozofu paustajām atziņām, kuras savukārt ietekmē dzīvesstāstu uztveri un interpretāciju, – akcentē zinātniskā redaktore Vieda Skultāne. Atmiņas, ko cilvēki uztic viens otram, ir ar augstu morālo statusu, un tas ir vērā ņemts priekšnoteikums pieejā dzīvesstāstu analīzei. Astoņās nodaļās katrs pētnieks piedāvā savu skata leņķi etnisko pieredžu satura un izteiksmes dažādībā. Etnisko kultūru saskarsmes analizētas Māras Zirnītes sarakstītajā nodaļā, parādot, kā pretēji izplatītiem stereotipiem, etnisko kultūru atšķirības, dzīvojot kopīgā teritorijā, izlīdzinās. Kaspars Zellis aplūko individuālo pieredžu saistību ar kolektīvo atmiņu, paaudžu atšķirības un pretrunas attieksmē pret pagātnes vērtējumu krievu dzīvesstāstos, secinādams, ka detalizēti pētījumi vēl būtu turpināmi. Nadežda Pazuhina atklāj, kā Latvijas krievu pašrefleksijas piedalās identitātes konstruēšanā. Savukārt Edmunds Šūpulis uzsver, kā etnicitāte iespaido savdabīgo romu atmiņas kultūru. Romu identitātes izpausmes viņš saista ar grupas sociālo statusu, ilgstošo atstumtību un apspiesto kolektīvo atmiņu par holokausta traģisko pieredzi. Dagmāra Beitnere-Le Galla analizējusi dažādību krievu dzīvesstāstos, norādot, ka ne tikai latviešu, bet arī krievu starpā pastāv atšķirīgas atmiņu kopienas, kas neļauj runāt par kolektīvo atmiņu kā kaut ko monolītu vai bināru. Dzīvesstāsti ievada pieredzes un pārdzīvojuma realitātē, kā to apskata Maruta Pranka nodaļā par Latvijas etnisko grupu pārstāvju attieksmi pret savas dzīves veiksmēm un neveiksmēm. Noslēguma nodaļā Ieva Garda-Rozenberga un Maija Krūmiņa aplūko vienu no augstākajām garīgajām vērtībām – brīvību, un kā tā izpaužas dažādas etniskās piederības dzīvesstāstos. Brīvības izjūta un nozīme mainās, mainoties etniskās grupas pozīcijai attieksmē pret varu dažādos vēstures periodos. Kā ievaddaļā apgalvo Vieda Skultāne, tad “reflektējot par pagātni, mēs konstruējam dzīvesstāstu reizē ar identitāti un, stāstot citam, ļaujam apzināties arī pašam sevi.” [M.Zirnīte, K.Zellis]