Reliģiski-filozofiski raksti, XXXII

Abstract

Reliģiski-filozofiski raksti XXXII ir par telpas pieredzēšanu: par to, kā mēs izdzīvojam sevi vietā, kurā esam, un kā mēs izjūtam sevi šajā savā vietā vai vietā, kura tā arī nav kļuvusi vai nekad nebūtu varējusi kļūt par mūsu dzīves pasauli. Kā veidojas šī savas vietas izjūta? Vai vieta, kurā mēs dzīvojam, vienmēr ir mājas? Vai šo vietas izjūtu veido mūsu individuālā pieredze vai varbūt tā ir vairāk atkarīga no kādām kolektīvām prasībām? Varbūt to nosaka mūsu piederība tradīcijām, kurās esam audzināti un kuras arī saucam par savām, bet varbūt tieši mūsu vietas pieredze ir tā, kas nosaka to, kādai tradīcijai mēs izvēlamies piederēt vai kuras veidošanā piedalāmies?

Par tradīcijas iesakņošanos jaunā vietā raksta lietuviešu pētnieks, Klaipēdas Universitātes asociētais profesors Remigijs Oželis. Atgādinot par to, kā iedibinājās Svētā Jēkaba kapa godināšana un ar to saistītā, no viduslaikiem izaugusī tradīcija doties svētceļojumā uz Santjago de Kompostelu, Oželis rāda, kā izveidojās Svētā Jēkaba ceļa atzari Baltijas valstīs 20. gadsimta beigās. Raksts ir arī par to, kā šo atzaru veidošanos un arī šajā ceļā esošo gājēju pieredzi ietekmē vietas, cauri kurām ved šis ceļš. Gadījums ar senas tradīcijas iedzīvošanos jaunās vietās un ar jaunām pieredzēm, kuras tradīcija piešķir vietām un šajās vietās mājojošajiem cilvēkiem, ir uniātu (grieķu katoļu) 200 gadus ilgā klātbūtne Latgalē un dienvidaustrumu Zemgalē (Augšzemē, Sēlijā). To detalizēti un, izmantojot unikālus arhīva materiālus, analizējis vēsturnieks Valdis Francisks Plenne. Līdzīgs piemērs ir Daugavpils Universitātes vēsturnieces Maijas Grizānes pētījums par Krievijas vecticībnieku sociālā tēla veidošanos Latvijā 1920.–1930. gados. Mūsu attiecības ar savu vietu bieži vien nav vieglas, tāpat kā tās atrašana var būt sarežģīta izvēle, kas vienmēr ir saistīta ar to, cik gatavi mēs esam pieņemt ētiskus lēmumus un rīkoties morāli. Tā, piemēram, savas vietas un identitātes meklējumiem reliģiskajā dzīvē un ar tiem saistītās izvēles sarežģītību veltīts Daugavpils Universitātes profesores Anitas Stašulānes un Latvijas Universitātes asociētās profesores Intas Mieriņas pētījums par reliģisko piederību Latvijā, kā arī vairāku citu RFR XXXII autoru raksti.

Mūsu vieta nosaka to, kā mēs skatāmies uz pasauli, un to, kas mēs esam un kādi mēs esam. Iespējams, ka kāds no mums vietu uzlūko vienīgi kā kārtēju sociālu konstrukciju, taču kādam citam tā ir pamats viņa esamībai-pasaulē, viņa priekšstatam par to, ka tieši piederība vietai ir tas, kas padara mūs par cilvēkiem, jo mūsu kā cilvēku esamību nosaka tas, ka tā ir esamība ar vietu: mēs vienmēr ieņemam kādu vietu, piederam kādai vietai un esam norūpējušies par kādu vietu. Tāpēc uzmanība pret vietu ir vērība pret sevi un bažas un rūpes par sevi. Par Antropocēnu un tā izaicinājumiem raksta čīliešu pētnieki – Sebastjans Ruizs-Pereira no Čīles Pontifikālās katoļu universitātes un Voltērs Alvarado Petersons no Konsepsjonas Universitātes. Viņu uzmanības fokusā ir cilvēka rūpes par to, kā saglabāt savu vietu situācijā, kad viņam jāpārstāj uzskatīt sevi par pasaules centru, jo tikai tā ir iespējams pasauli (un līdz ar to ar savu esamību) nepadarīt par neatgriezeniski izdzēstu vietu.