Kas nosaka autonomo mākslas darbu? Greiema Hārmana objektorientētās ontoloģijas kritika un mākslas zināšanu primaritātes aizstāvība

Abstract

Maģistra darba mērķis ir izvaicāt, cik leģitīma ir Greiema Hārmana objektorientētās ontoloģijas piedāvātā mākslas izpratne, fokusējoties uz lomu, kas tajā ierādīta mākslas pieredzētājam. Darbā pierādīts, ka Hārmana izvirzītie kritēriji tam, kas nosaka mākslas darbu, – metafora, teatralitāte, estētiska pieredze – ir neapmierinoši, jo tie nepietiekami novērtē mākslas zināšanu nozīmi, kas ļautu saprast, kas ir mākslas pieredzes subjekts. Hārmana pozīcija tiek atspēkota ar trīs galvenajiem argumentiem: (1) ar dadaisma un redīmeidu jeb standartobjektu piemēru, (2) ar metaforas arbitraritātes pierādījumu, (3) ar subjekta kā zināšanu nesēja izpratni.

The aim of the master’s thesis is to question how legitimate the understanding of art in Graham Harman’s object-oriented ontology is by focusing on the role dedicated to the subject of art experience. The thesis proves that Harman’s criteria of what constitutes a work of art – metaphor, theatricality, aesthetic experience – are unsatisfactory because they don’t give enough value to art-related knowledge which would allow for the understanding of who the subject of art experience is. Harman’s position is refuted with three main arguments: (1) the case of dadaism and readymades, (2) proof of the arbitrarity of metaphor, (3) the understanding of the subject as a vehicle of knowledge.