Saprātīga sprieduma nosacījumi Platona "Teaitētā" un "Faidonā"

Abstract

Platons "Teaitētā" apdomā, kas ir zināšana, un šī mērķa dēļ sajušana tiek nošķirta no domāšanas. Savukārt "Faidonā" viņš argumentē, ka mācīšanās ir atcerēšanās, jo dvēsele zināja lietu būtības pirms cilvēka eksistences. No tā tiek atvedināta dvēseles preeksistence. Tātad abos dialogos tiek sniegti kognitīvo darbību apraksti, taču tie dažādos aspektos (domas objektu metafiziskais statuss, objektu uzzināšanas veids, dvēseles izpratne u.c.) var šķist nesavienojami. Darba mērķis ir izvērtēt abos dialogos piedāvāto saprātīga sprieduma nosacījumu saskaņojamību. Analizējot abu dialogu fragmentus, darbā tiek aizstāvēta tēze, ka "Teaitētā" un "Faidonā" atklājamās nostādnes attiecībā uz saprātīga sprieduma nosacījumiem ir saskaņojamas un savstarpēji papildinošas.

In the Theaetetus, Plato deals with question ‘What is knowledge?’. In order to answer this question, he distinguishes between perception and thinking. But in the Phaedo, he argues that learning is recollection of Forms, because the soul knew ideas prior to the existence of human being. From that, the pre-existence of the soul is inferred. Thus, both dialogues provide descriptions of cognitive activities, but they may seem incompatible in different aspects (metaphysical status of thought objects, way of learning them, understanding of the soul, etc.). The aim of this work is to examine the compatibility of the conditions of rational judgment found in both dialogues. By analyzing fragments of the dialogues, the thesis is defended that the views in both dialogues on the conditions of rational judgment are compatible and complementary.