Mākslīgā intelekta ģenerēto fotoreālistisko attēlu aura

Abstract

Maģistra darbā, izmantojot Valtera Benjamina pieteikto auras koncepciju, tiek aizstāvēta tēze, ka mākslīgā intelekta (MI) ģenerētiem fotoreālistiskiem attēliem, kas iecerēti kā mākslas darbi, piemīt aura. Tēzes pierādījums galvenokārt balstīts trīs argumentos: 1) MI ģenerētie attēli ietver “šeit un tagad”, ir ierakstīti vēsturē, tradīcijā, estētiskajos kodos, 2) MI ģenerēti attēli izpilda auras “vienreizīgā tāluma fenomenu tuvajā” jeb distances prasību vairākos veidos, 3) aura tiek skaidrota kā skatītāja subjektivitātes satricinājums, kas funkcionē līdzīgi skatienam agrīnajās fotogrāfijās, raisot ērmīgā (uncanny) estētisko pieredzi; līdzīgs ērmīgums piemīt arī MI ģenerētajiem fotoreālistiskajiem attēliem.

In this master’s thesis, Walter Benjamin’s concept of aura is employed to argue that AI-generated photorealistic images, intended as works of art, possess an aura. This thesis is substantiated through three primary arguments: 1) AI-generated images contain the “here and now”, being inscribed in history, tradition, and aesthetic codes; 2) AI-generated images fulfil the “unique appearance of remoteness in nearness” or the distance requirement in several ways; 3) the aura is interpreted as a disturbance of the viewer’s subjectivity, functioning similarly to the gaze in early photography, which creates the aesthetic experience of the uncanny; a similar uncanniness is also present in AI-generated photorealistic images.