Privātuma ētika datu digitalizācijas kontekstā

Abstract

Indivīds nevar izvairīties no savu datu digitalizācijas. Mūsdienu digitālajā ērā, tehnoloģijas, kā piemēram, videonovērošanas sistēmas, fotoradari, navigācijas sistēmas, sensori, sociālie tīkli u.c. tiek izmantotas, lai fiksētu, uzkrātu, analizētu un izplatītu datus par indivīdu. Bakalaura darba mērķis ir nodemonstrēt, ka datu digitalizācija veicina tādu privātās informācijas plūsmu, kas nav attaisnojuma tiesību uz privātumu kontekstā. Lai šo mērķi sasniegtu, tiek izmantots Džona Stjuarta Milla kvalitatīvais utilitārisms, kas norāda uz noteiktas prakses labumiem vai kaitējumiem. Tiek izmantota Helēnas Nisenbaumas privātuma definīcija un kontekstuālā godīguma teorija, lai izvērtētu datu digitalizācijas prakses privātās informācijas plūsmas piemērotību.

An individual cannot avoid the digitalization of their data. In today’s digital age, technologies such as video surveillance systems, speed cameras, navigation systems, sensors, social networks, etc., are used to record, store, analyze, and communicate data about individuals. This bachelor’s thesis aims to demonstrate that data digitalization promotes the flow of private information that is unjustifiable in the context of the right to privacy. To achieve this aim, John Stuart Mill’s qualitative utilitarianism is used to highlight the pleasures or harms of certain practices. Helen Nissenbaum’s definition of privacy and the theory of contextual integrity are used to evaluate the appropriateness of the flow of private information in data digitalization practices.