Kurdu un Turcijas konflikts: partizānu kara teoriju perspektīva

Abstract

Kurdu un Turcijas konflikta iemesli meklējami vēsturisku iznākumu, politisku rīcību rezultātā. Aplūkojot konfliktu caur partizānu kara teoriju prizmu, analizējama desmitgadēm ilgā kurdu cīņa par autonomijas tiesībām. Turcijas Taisnīguma un attīstības partija (turpmāk – TAP) kopš 2002. gada ir veikusi reformas, cenšoties risināt konfliktu, vienlaikus līdzsvarojot iekšējo stabilitāti, reģionālo drošību un Turcijas starptautisko uztveri. No partizānu kara viedokļa konflikts parāda cīņas asimetrisko raksturu, kurdu nemiernieku grupām pielāgojot taktiku, lai apstrīdētu Turcijas autoritāti. TAP stratēģija ietvērusi militāras darbības, politiskās reformas un periodisku miera iniciatīvu kombināciju, atspoguļojot partijas pragmātisko reakciju uz mainīgo konflikta dinamiku. Tomēr kurdu jautājuma noturīgais raksturs uzsver grūtības panākt ilgstošu risinājumu, kas atbilst gan kurdu, gan Turcijas valdības vēlmēm, uzsverot sarežģīto autonomijas, attīstības un drošības mijiedarbību miera meklējumos. Pētījumā tiek padziļināti izpētīti sekojošie temati – partizānu kara teoriju aspekti, atmiņu politika, konflikta vēsture, analīze par kurdu partizānu metodēm, to mainīgo dabu un TAP valdības pasākumi kulturālās autonomijas veicināšanai, lai noskaidrotu, kā kurdu partizānu organizāciju izmantotās metodes konfliktā ietekmējušas TAP politiku attiecībā pret kurdu kulturālo autonomiju. Metodika ietver esošo datu, literatūras, pētījumu sintezēšanu, lai balstītos uz jau esošiem primārajiem datiem, zināšanām un gūtu jaunas atziņas. Darba ietvaros tiek analizētas kurdu partizānu kara metodes, iemesli to izmantošanā pret Turciju. Tiek gūti secinājumi par Kurdistānas Strādnieku partijas (turpmāk – KSP) leģitimizācijas mēģinājumiem, TAP valdības ekonomiskajām, ārpolitiskajām interesēm, konkurenci par elektorātu un iekšējo stabilitāti kā iemesliem, lai risinātu ilgstošo konfliktu ar kurdu nacionālistiem un veicinātu kurdu autonomiju.

The reasons for the conflict between Kurds and Türkiye can be found as a result of historical outcomes and political actions. Through the prism of guerrilla warfare theories, the decades-long Kurdish struggle for the right to autonomy can be analysed. Türkiye's Justice and Development Party (JDP) has been making reforms since 2002 in an effort to resolve the conflict while balancing internal stability, regional security, and Türkiye's international perception. From a guerilla warfare perspective, the conflict demonstrates the asymmetric nature of the struggle, with Kurdish rebel groups adapting tactics to challenge Turkish authority. JDP's strategy has included military action, political reform, and periodic peace initiatives, reflecting the party's pragmatic response to the changing dynamics of the conflict. However, the persistent nature of the Kurds underscores the difficulty of achieving a lasting solution that meets the wishes of both sides. The research explores the following topics in depth - aspects of guerrilla war theories, politics of memory, history of the conflict, analysis of Kurdish guerrilla methods and the JDP government's measures to promote cultural autonomy, in order to find out how the methods used by Kurdish guerrilla organisations in the conflict have influenced JDP's policy in relation to Kurdish cultural autonomy. The methodology includes synthesising existing data, literature, research to build on primary data, knowledge new insights. Within the framework of the work, the methods of Kurdish guerrilla war, the reasons for their use against Türkiye are analysed. Conclusions are drawn about the legitimisation attempts of the Kurdistan Workers' Party (PKK), the economic and foreign political interests of the JDP government, competition for the electorate and internal stability as reasons for solving the long-term conflict with Kurdish nationalists and promoting Kurdish autonomy.