Dabas sakralizācija: labbūtība Latvijas eko-kopienu iniciatīvās

Abstract

Ekokopienas ir augoša ekotopiskā kustība, kas veicina jaunus veidus, kā uzlabot labbūtību, veidojot saikni ar dabu un kopīgu dzīvi. Neskatoties uz to, lai gan šanos dzīves organizēšanas veidos bieži vien ir klātesošas garīgās dimensijas, antropoloģijā tās nav pietiekami aplūkotas. Tādēļ šī bakalaura darba mērķis ir papildināt šo iztrūkumu ekociematu literatūrā, pārādot veidus, kā daba tiek sakralizēta caur rituāliem, dažām vairāk-kā-cilvēku savstarpējām attiecībām, sakralizētos ikdienas darbos, kā arī ar dažādām garīgām praksēm, kā arī sociāli un garīgi konstruētām kopienu idejām, tādejādi izgaismojot citu veidu, kā sasniegt optimālo dzīvi sabiedrības nomalē.

Eco-communities are a growing form of ecotopian movement that promotes new ways of improving one’s well-being through connections to nature and communal living. Nevertheless, although spiritual dimensions are often present within these ways of organising life, this has been widely understudied in anthropology. Therefore, this thesis embarks to rectify this gap in ecovillage literature by showing the ways nature is sacralised through rituals, different more-than-human relationalities, everyday acts with inscribed significance as well as different spiritual practices, alongside socially and spiritually charged ideas of communal life, illuminating another way available for pursuing optimal ways of living in the edges of society.