Mīlestība kā reliģija Simona Meja filozofijā: eksistenciālisma fons un konsekvences

Abstract

Darbā Mīlestības vēsture Simons Mejs argumentē, ka mīlestība ir kļuvusi par modernās pasaules reliģiju, kā rezultātā cilvēku savstarpējās attiecības ir noslogotas ar nepiepildāmām gaidām. Aplūkojot vairākus mīlestības vēsturē būtiskus darbus (Platona Simpozijs, Sartra Esamība un nekas, Tilliha Mīlestība, vara, taisnīgums) un vairākus pētījumus par mīlestības vēsturi (Rūžmonda Mīlestība Rietumu pasaulē, Fuko Seksualitātes vēsture, Gidensa Tuvības transformācija) tiek argumentēts, ka Meja arguments ir iekšēji pretrunīgs, jo balstās eksistenciālisma pasaulskatījumā, kura ietvaros mīlestība nav iespējama. Šajā skatījumā balstās arī mūsdienu sociālo zinātņu diskurss par mīlestību, kas ir sarāvis saiknes ar vēsturisko mīlestības izpratni.

In Love: A History, Simon May argues that love has become the religion of the modern world and as a consequence is overloaded with unrealistic expectations. Looking at several essential works on love (Plato's Symposium, Sartre's Being and Nothingness, Tillich's Love, Power, Justice) and several studies in the history of love (Rougemond's Love in the Western World, Foucault's History of Sexuality, Giddens' Transformation of Intimacy) it is argued that May's argument is internally contradictory because it is rooted within an existentialist worldview, according to which love is impossible. The discourse of modern social sciences on love is also based on this viewpoint, which has caused a break with the historical understanding of love.