Svešvalodu zināšanu nepieciešamība darba tiesisko attiecību nodibināšanai

Abstract

Latvijā darba tiesisko attiecību nodibināšanai no potenciālā darbinieka var tikt pieprasītas dažādas prasmes un kvalifikācijas, tostarp svešvalodu zināšanas. Liela daļa Latvijas iedzīvotāju nav latviešu tautības un ikdienas savstarpējā saziņā neizmanto valsts valodu. Tāpat, ņemot vērā strauji pieaugušo angļu valodas popularitāti sabiedrībā, darba tirgū tiek novēroti gadījumi, kad darba devējs pieprasa darbiniekam kādu noteiktu valodu prasmi, kaut gan šādu zināšanu nepieciešamība tieši neizriet no darba pienākumu veikšanas. Tā kā valsts uzdevums ir nodrošināt valsts valodas aizsardzību un novērst diskrimināciju darba tirgū, tika veikti grozījumi Darba likumā. Šie grozījumi noteica aizliegumu pieprasīt no darbinieka tādas valodu zināšanas, kuras objektīvi nav nepieciešamas darba veikšanai, kā arī nosakot valodu par vienu no diskriminācijas pamatiem. Šādu grozījumu veikšana ierobežo privāto tiesību jomas galveno principu - privātautonomiju. Tomēr ierobežojums ir nepieciešams ne tikai darbinieku aizsardzībai pret nevienlīdzīgām iespējām darba tirgū, bet arī valsts valodas lietojuma nodrošināšanai sabiedrībā. Līdz ar to, ir nepieciešams apskatīt sīkāk aktuālā Darba likuma regulējuma nozīmi saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes nodrošināšanu starp darba ņēmējiem un diksriminācijas novēršanu darba tiesisko attiecību ietvaros. Tāpat nepieciešams noskaidrot problemātiskos aspektus tā efektīvai piemērošanai.

In Latvia, various skills and qualifications, including foreign language proficiency, may be required from a prospective employee when establishing an employment relationship. A significant part of the Latvian population is not of Latvian ethnicity and does not use the official state language in everyday communication. Moreover, considering the rapidly increasing popularity of the English language in society, there are cases in the labour market where employers require knowledge of a specific language, even though such knowledge is not directly necessary for the performance of job duties. Since the state has a responsibility to protect the official language and to prevent discrimination in the labour market, amendments were made to the Labour Law. These amendments prohibit employers from requiring language skills that are not objectively necessary for performing work duties, and language has been recognised as a possible ground for discrimination. The adoption of such amendments restricts one of the fundamental principles of private law – private autonomy. However, this restriction is necessary not only to protect employees against unequal opportunities in the labour market but also to ensure the use of the official language in society. Therefore, it is necessary to examine more closely the significance of the current Labour Law regulation in ensuring equal treatment among employees and in preventing discrimination within the framework of employment relationships. Likewise, it is important to identify problematic aspects that hinder the effective implementation of this regulation.