Reliģiski-filozofiski raksti, XXIV

Abstract

Par labirintiem un Ariadnes pavedienu Labirinta iziešana kā garīgs rituāls daudziem no mums ir svarīgs arī tagadnē. Taču diez vai tas saista mūs ar senā iniciācijas rita nozīmi. Drīzāk mēs šodien saredzam tajā nevis ceļu, kas ved mūs no savas sākotnes zaudēšanas uz tās no jauna atrašanu, bet gan psiholoģisku iespēju kādu brīdi aizmirst par racionālu domāšanu, ļaujoties labirinta centrā esošās dvēseles balsij, citiem vārdiem, bezapzinātā vēstījumam jeb savai intuīcijai, vai gluži otrādi, pārbaudīt savu loģiku un orientēšanās spējas. Iespējams, vēl vienkāršāk – mūsdienu cilvēkam labirints ir vien veids, kā uz brīdi aizmirst par ikdienas stresu. Ne jau velti visbiežāk mūsdienu labirinti ir daļa no dabas ainavas. Bet kā ar Ariadnes pavedienu? Vai to vajadzēja tikai Tēsejam? Un vai vispār vajadzēja, jo, kā stāsta, drošākais veids, kā izkļūt no labirinta, ir vienkārši turēties pie labirinta sienām. Katrā ziņā viduslaiku cilvēkam Ariadnes pavediens noteikti nebija vajadzīgs, ja nu vien par tādu neuzskata Evaņģēliju, jo tieši tajā bija atrodamas visas norādes viņa grēku nožēlošanas ceļam. Tomēr tas nenozīmē, ka Ariadnes pavediens palicis aizmirsts, jo kā veids, kas palīdz izkļūt no labirinta, tas ir daļa no paša labirinta, tikai tieši tāpat kā labirints arī Ariadnes pavediens ir mainījis savu izskatu un nozīmi. Mēs varam atrast to pieminētu detektīvos, matemātikas uzdevumu un psiholoģijas grāmatās, sudoku spēles metožu aprakstos, un vēl citur, kur ir vajadzība atrast risinājumu neskaidrai situācijai. Ariadnes pavediens šodienas pasaulē ir algoritms sarežģītu uzdevumu risināšanai, vai tie būtu mūsdienu labirinti, vai loģiskas mīklas, vai ētiskas dilemmas. Tas ir process, kurā soli pa solim tiek atrasta saikne starp šķietami nesasaistāmo, kurā tiek atrasta atbilde uz tādu jautājumu, kad liekas, ka vienas atbildes nevar būt, vai ka atbildes nav vispār. Taču Ariadnes pavediens nav tikai sarežģītu uzdevumu risināšanas paņēmiens. Sērens Kirkegors reiz rakstīja, ka tiem, kas ir saņēmuši Ariadnes pavedienu (mīlestību) ir viegli iziet labirintu (dzīvi) un nogalināt briesmoni .

Pieņemsim, ka katram no šī Reliģiski-filozofisku rakstu krājumā autoriem ir savs labirints, kurā viņš vai viņa meklē vienīgi iespējamo izeju, un ka arī šeit publicētie raksti ir mazi labirinti, kuros autori atstājuši daļu no atbildes par to, kas atrodas viņu meklējumu centrā. Kāds Ariadnes pavediens vieno publicēto? Varbūt katram autoram tas ir savs, un šo krājumu itin viegli būtu iztēloties kā kamolu, satītu no dažādas krāsas un stipruma pavedieniem. Šeit mazliet attīšu dažus no tiem. Piemēram, amerikāņu pētnieka, Masarika universitātes Brno, Čehijā, un Svēto Kirila un Metodija universitātes Trnavā, Slovākijā, profesora Valtera (Aaron T. Walter) raksta pavediens droši vien būtu zaļā krāsā, jo raksts ir veltīts islamofobijas uzliesmojumam Slovākijā 2016. gada parlamenta vēlēšanu laikā. Islamofobijas, kuru veicina mūslaiku bēgļu krīze Eiropā, izpausmes arī Latvijā ir labi pazīstamas, un, tieši tāpat kā Slovākijā, bailes no musulmaņiem un tās draudiem nacionālai identitātei un kristīgām vērtībām ir atradušas savu vietu mūsu politiskajā diskursā. Tiesa, atšķirībā no Slovākijas, kur islamofobija, kā tas parādās Voltera rakstā piedāvātajā situācijas analīzē, ir būtiski ietekmējusi Slovākijas vēlēšanu rezultātus, Latvijas vēlētājus mūsu nesenajās Saeimas vēlēšanās tā, šķiet, iespaidojusi krietni mazāk. Iespējams, tāpēc, ka jau no 18. gadsimta Latvijā kā intereses par Austrumu zemēm un to kultūru, tā arī Apgaismības un romantisma ideju ietekmē ir veidojies krietni dziļāks un niansētāks priekšstats par islāmu. To, kā tas veidojies, detalizēti apraksta un analizē Kaspars Kļaviņš savā plašajā pētījumā par islāma recepciju Latvijas kultūrtelpā. Citas Austrumu kultūras, šoreiz Tibetas, reliģisko tradīciju analīzei pievērsusies Elizabete Taivāne. Viņa savā pētījumā analizējusi Tibetas lūgšanas karodziņu semantiskās saknes, secinot ka tām ir šamaniskā un pirms-šamaniskā izcelsme.

Aicinot būt meklētājiem arī šos Reliģiski-filozofiskus rakstus lasot, gribu vēlreiz uzdot mums visiem jautājumu par to, kas tad patiesībā ir labirinta centrā: Mīnotaurs, kurš gatavojas savām nākamajām dzīrēm vai tomēr pats labirinta autors Deidals, bez kura zināšanām nekāda labirinta nebūtu vispār? Vai varbūt vienkārši tumsa, no kuras izejot gaisma šķiet īpaši spilgta.