Antīkās reminiscences latīņu okazionālajā dzejā Rīgā

Abstract

Līdz ar protestantu reformāciju 16. gadsimta pirmajā pusē arī Livonijā sāka ienākt Eiropas humānisma strāvojumi, kas mijiedarbībā ar vēsturiskiem un reliģiskiem notikumiem aktivizēja intelektuālo dzīvi un radīja labvēlīgu vidi literatūras attīstībai: dzejnieki humānisti Rīgā sāka sacerēt dzejas darbus latīņu valodā, kuru vidū ievērojama vieta ir 17. gadsimtā radītajai okazionālajai dzejai. Rakstā „Antīkās reminiscences latīņu okazionālajā dzejā Rīgā” aplūkota 17. gadsimtā Rīgā sacerētā kāzu (epithalamium, hymenaeus, carmen nuptialis, u. c.) un piemiņas dzeja (epicedium, epitaphium, carmen funebris, carmen lugubris) pievēršot uzmanību tajā ietverto antīko sižetu un tēlu poētikai. Rakstā īsi raksturoti okazionālās dzejas sacerēšanas pamatprincipi pēc itāliešu humānista Jūlija Cēzara Skaligera (Julius Caesar Scaliger, 1484-1558) darba „Septiņas poētikas grāmatas” (Poetices libri septem, 1561). Vispirms analizēta kāzu dzeja un tajā biežāk pieminēto antīko dievu un dievību tēli, to nozīme, kā arī novērotās izmaiņas salīdzinājumā ar antīkajiem oriģināliem. Pēc tam analogā veidā analizēta arī piemiņas dzeja. Raksta mērķis ir iepazīstināt ar okazionālās dzejas specifiku un rosināt lasītāju un pētnieku interesi par līdz šim neapzināto un neapgūto kultūrvēsturisko mantojumu, piedāvājot autores veiktus daudzveidīgus dzejas rindu pirmtulkojumus (parindeņus).