Absolūta fenomena iespējamība Žana Lika Mariona fenomenoloģijā

Abstract

Promocijas darba „Absolūta fenomena iespējamība Žana-Lika Mariona fenomenoloģijā” mērķis ir noskaidrot, vai un kādā nozīmē absolūts fenomens ir iespējams franču fenomenologa Žana Lika Mariona fenomenoloģijas ietvaros. Ņemot vērā to, ka Mariona fenomenoloģijas ietvaros kā absolūts fenomens tiek raksturots piesātinātais fenomens (le phénomène saturé) – intuitīva dotība, kas rāda sevi sevī un no sevis –, darba pirmā un otrā daļa attiecīgi ir veltītas piesātinātā fenomena jēdziena analīzei un ar šo jēdzienu saistītu pieņēmumu uzrādīšanai un izvērtēšanai, secinot, ka, lai arī Marions to nav darījis, piesātinātais fenomens ir jādiferencē, atsaucoties uz intuīcijas raksturojumu un lomu. Var izšķirt saturiski diferencētu intuitīvu dotību, saturiski nediferencētu intuitīvu dotību un neintuitīvu dotību jeb atklāsmes fenomenu. Balstoties Huserla fenomenoloģijā atrodamajās idejās, kā arī kritikas, kas vērsta pret absolūta fenomena iespējamību, izvērtējumā, darba trešajā daļā tiek argumentēts 1) par saturiski diferencētas intuitīvās dotības intencionālo raksturu, atceļot tās absolūtumu; 2) par saturiski nediferencētas intuitīvās dotības neintencionālo raksturu, saglabājot tās absolūtumu un 3) par neintuitīvas dotības nepieredzamību, vienādojot to ar metafizisku pieņēmumu un atceļot tās absolūtumu. Tiek secināts, ka, pretēji Mariona uzskatiem, ne visi piesātinātie fenomeni ir absolūti fenomeni – absolūts fenomens ir iespējams tikai kā saturiski nediferencēta, laiciski neizplesta un visaptveroša intuitīva dotība.

The aim of this research is to ascertain whether and in what sense absolute phenomenon is possible within the framework of the French phenomenologist Jean-Luc Marion’s phenomenology. Because absolute phenomenon is characterized as the saturated phenomenon (le phénomène saturé) – intuitive givenness that shows itself in and from itself – the first and second parts of the work deal with the analysis and evaluation of the concept of the saturated phenomenon, concluding that, although Marion has not done so himself, one must differentiate the saturated phenomenon based on the understanding and role of intuition within it. It is possible to distinguish between internally differentiated intuitive givenness, internally undifferentiated intuitive givenness and non-intuitive givenness (or the phenomenon of revelation). Based on both the ideas found in Husserl’s phenomenology and the evaluation of the critique directed against the possibility of absolute phenomenon, the third part of the work argues for the intentional character of internally differentiated intuitive givenness, annulling its absoluteness, for the non-intentional character of internally undifferentiated intuitive givenness, establishing its absoluteness and for the non-experiencability of non-intuitive givenness, rendering it a speculative ideal and annulling its absoluteness. It is concluded that, contrary to Marion’s opinions, not all saturated phenomena are absolute phenomena – absolute phenomenon is possible only as internally undifferentiated, atemporal and all-embracing intuitive givenness.