Eiropas Savienība kā starptautisko attiecību aktieris: Skatījums no starptautisko attiecību teorijas reālisma skolas viedokļa

Abstract

Pastāv grūtības definēt ES gan no politiskā, gan no akadēmiskā viedokļa. Līdz šim ES pētniecībā galvenokārt izmantota politikas (policy) analīzes teorijas vai arī īpaši radītas integrācijas teorijas. Manuprāt, ES pētniecībai tomēr vispiemērotākā ir starptautisko attiecību teorija. Līdz šim gadījumos, kad ES analizēta no starptautisko attiecību teorijas viedokļa, dominējušas pieejas, kuras kopumā var raksturot kā ideālistiskas. Taču savā darbā esmu izmantojis reālisma pieeju. Darbā izvirzītas divas hipotēzes: (1) vēsturiski kontekstuālā – Eiropas Savienība spēja pastāvēt tās nedefinētajā formā tikai kā kara produkts un tikai kara apstākļos; (2) futūristiskā – Eiropas Savienības ilgstoša pastāvēšana, nesākoties tās dezintegrācijas procesam, iespējama tikai valsts formā. Darbs iedalīts četras nodaļās. Pirmajā nodaļā (I) īsumā pamatota starptautisko attiecību teorijas reālisma skolas atziņu piemērotība ES fenomena pētniecībai. Otrā nodaļa (II) atvēlēta starptautisko attiecību teorijas reālisma paradigmas būtiskāko konceptu un principu apskatam. Šajā nodaļā pamatots, ka Aukstā kara bipolaritāte nav unikāla, kodolieroču pastāvēšanas izraisīta parādība, bet gan stāvoklis, kas tradicionāli novērojams plaša mēroga konflikta apstākļos. Trešajā (III) nodaļā ES analizēta kā starptautisko attiecību aktieris. Šīs nodaļas pirmajā (1.) daļā ES analizēta kā tradicionāls starptautisko attiecību aktieris, bet otrajā (2.) – kā sui generis parādība. Šajā nodaļā secināts, ka, saglabājoties starptautiskās sistēmas līdzšinējai – anarhiskajai – struktūrai, ES nevar pastāvēt kā sui generis aktieris un tai jāpieņem tradicionālā valsts forma. Pēdējā (IV) nodaļā piedāvāts iespējamais Eiropas pašdefinēšanās scenārijs. Darba būtiskākais secinājumi ir, ka (1) Beidzoties Aukstajam karam, izzuda līdzšinējais ES pastāvēšanas raison d’étre; (2) Nepastāvot kopīgam apdraudējumam un nepastāvot kopīgām interesēm, katra no ES dalībvalstīm realizēs savām partikulārajām interesēm atbilstošu politiku, kas neizbēgami novedīs pie anarhiskās sistēmas atgriešanās ES iekšienē; (3) Nepastāvot kādiem sui generis apstākļiem, ES jākļūst par tradicionālu aktieri, tas ir, valsti un jāīsteno tradicionālas stratēģijas.

From the political as well as from the academic point of view, it is difficult to define the EU. Until recently, political analysis or a particular integration theory were mainly used in EU research. I think that the most appropriate theory for EU research is the theory of international relations. Until now, when the EU was analysed from the viewpoint of the theory of international relations, the dominating approach was what can be called idealistic. But in my thesis I have used the realism approach. In the theses there are two main hypothesis: (1) the historical-contextual – the European Union could exist in its non-defined form only as a product of war or in war circumstances; (2) the futuristic – the long-term existence of the European Union without the beginning of the process of disintegration is only possible in the form of a state. The thesis is divided into four parts. In the first (I) part I demonstrate the appropriateness to use the Realism School of the international relations theory for the study of the EU phenomenon. The second (II) part is dedicated to the overview of the main concepts and principles of the paradigm of realism in the theory of international relations. In this part it is proven that the bipolarity of the Cold War was not a unique phenomenon, caused by the existence of nuclear weapons, but a situation, which can be traditionally seen in the circumstances of extensive conflicts. The third (III) part analyses the EU as an actor on the international relations system. Firstly (1) the EU is analysed as a traditional actor in international relations, secondly (2) – as a sui generis phenomenon. It concludes that, if the present – anarchic – structure of the international system persists, the EU cannot stay a sui generis actor, it has to achieve a traditional stately form. The last (IV) part provides a scenario for a possible self-definition of Europe. The main conclusions of the thesis are that (1) with the end of the Cold War the raison d’être of the existence of the EU disappeared; (2) without a common threat and common interests each member state of the EU will develop independent policies according to its particular interests, which inevitably will lead to the return of the anarchic system within the EU; (3) without sui generis circumstances, the EU has to become a traditional actor, that is, a state and has to realise traditional strategies.